Vavda un māla smarža

[Amalia Paucek]

#3831

Man patīk strādāt ar mālu. Pirms diviem gadiem atvēru nelielu keramikas darbnīcu, un tā ir tā vieta, kur es jūtos pats. Pa dienu virpoju, žāvēju, dedzinu, apgleznoju. Bet vakaros, kad mājās bērni beidzot aizmiguši, man galva vēl ilgi negrib nomierināties. Tad es ieslēdzu datoru un skatos uz jūras viļņu kustību ekrānā. Vienas tādas vakara stundas vidū pārlūkprogrammā ielēca reklāma. Tiešsaistes kazino, viss spožs, apelsīnu saulriets un sieviete, kas berzē rokas. Es to aizvēru. Nākamnedēļ atkal. Trešo reizi es nodomāju — kāpēc gan ne? Mana dzīve ir stabila, darbnīca strādā, bērni veseli. Neviens nespieda. Likās, ka tas būtu tāds dīvains eksperiments, kā pēkšņi iegriezties nezināmā mazpilsētas kafejnīcā.

Reģistrējos vienā vakardienas vakarā. Pirmā reize — liels juceklis. Pieslēdzos, ieraudzīju desmitiem spēļu, katru košāku par nākamo. Man no tā acis sāka raustīties. Izvēlējos visvienkāršāko spēli ar mazām likmēm, lai tikai saprastu principu. Pirmajā stundā es laimēju deviņus eiro. Tādu mazu, bet pašapziņu celošu summu. Izņēmu to uzreiz — ne jau naudas dēļ. Man kļuva jautri no tā, ka slimnīcas gaiteņa garumā manā mājā ienāca negaidīts pārsteigums. Vienu vakaru, kad bērni prasīja stāstu pirms gulētiešanas, es izdomāju viņiem stāstu par mazu māla bumbu, kuru gribēja kļūt par krūzi, bet ceplis bija par karstu, un viņai izauga rokas. Bērni smējās. Un es sapratu, ka arī man vajag tādu neticamu mazo bumbu savā vakarā — nevis lai mainītu dzīvi, bet lai tā viegli pieskaras un ripina mani tālāk.

Otro nedēļu es sāku spēlēt tikai piektdienās. Tas bija mans personīgais noslēpums — kā pīrāgs ar ievārījumu, ko ēd viens pats, kamēr citi guļ. Es skatījos uz griežamajiem cilindriem un negaidīju neko. Laimests var uzrasties no nekurienes. Tas man atgādina to brīdi, kad atver cepli un nezini, vai glazūra plūdusi pareizi. Bet atšķirībā no keramikas, virtulis un citi simboli griežas man garām un man nav jāuztraucas, ka es sabojātu veselu partiju. Tā vienkārši ir spēle, viegla kā skudras pastaiga pa palodzi.

Tajā vakarā es sēdēju un mēģināju izdomāt lietotājvārdu. Man nelaida nevienu normālu vārdu, jo visi foršie jau bija aizņemti. Es paskatījos uz kaķi, kurš sandēja datora kabelim, un man neprātīgi gribējās čīkstēt. No mēles nokrita tas, ko es pats negaidīju: vavda. Es iesmējos, ierakstīju to un pārsteigts atklāju, ka tas der. Es vēlāk nodomāju, ka tas ir ideāls vārds manai noskaņai — tas neko nenozīmē, bet izklausās pēc jautras dejotavas. Kopš tās reizes vavda kļuva par manu iekšējo mājienu, ka tuvojas atpūtas brīdis. Kad redzu uz telefona savu konta nosaukumu, man mute automātiski savelkas smaidā. Un tas jau ir vairāk, nekā daudzi ieguvumi no spēlēm.

Bet visinteresantākais notika mēnesi vēlāk. Man bija pasūtījums: trīsdesmit krūžu kādai kafejnīcai. Noguru, rokas smaržoja pēc māla, mugura ēda. Es sēdēju virtuvē, nespēlēju, tikai siltināju tēju. Bērns aizmidzis, televizors izslēgts. Es atvēru savu profilu, lai paskatītos, vai nav mainījies bonuss. Bet bonuss bija mazs, tāpēc nospiedu griezt ar minimālo likmi. Un tad sākās maģija, ko es nevaru izskaidrot ar loģiku. Kombinācijas nāca viena pēc otras — trīs, četras, piecas līnijas. Es nesēdēju kā akmeņa tēls, es skaļi iesmējos. Skaitītājs pārgāja no pāris eiro uz divsimt. Pašā beigās es laimēju sešsimt astoņdesmit eiro. Tas bija tik absurds daudzums manai minimālajai likmei, ka es nevarēju noticēt. Es izmēģināju izņemt daļu, un tā atnāca nākamajā dienā. Sieva prasīja, kur es nopirku jaunu pulksteni dāvanai. Es atbildēju, ka māls šoreiz man apliecināja sevi citādi. Es neizstāstīju visu, bet viņa smaidīja un netaujāja sīkāk, jo mums ir ārprātīgi siltas attiecības.

Vairāk nekā pati nauda man iepatikās tas, kā es jutos. Es parasti esmu cilvēks, kas kontrolē katru malkas pagriezienu. Keramika iemāca, ka pārāk liels spiediens — un trauks saplaisā. Bet online kazino man atgādināja pretējo, ka dažreiz atlaišana pilnībā dod pavisam citu ceļu. Es nevaru to saukt par likteni, jo dzīve nav tik melodramatiska. Tā ir tikai vēl viena maza pieredze, līdzīgi kā izmēģināt jaunu marinētu gurķu garšu vai nejauši satikt skolas biedru. Protams, ir svar

[Author]

Posts